Autorizēties 
Dialogs
Darbs pirmsskolā sniedz milzīgu gandarījumu
Profesijas izvēle ir atbildīgs brīdis ikviena cilvēka dzīvē. Daži savas dzīves aicinājumu atrod jau pavisam ātri, bet citiem ir nepieciešams ilgāks laiks. Pirmsskolas skolotāja Alda Rusina stāsta, kāpēc pametusi darbu birojā un pievērsusies pirmsskolas skolotājas profesijai.
Alda pirmsskolā strādā jau pilnus trīs gadus. Laikā, kamēr ieguvusi atbilstošu izglītību, bijusi skolotāja palīgs, nu pati ir pilntiesīga skolotāja.
Darbs ar jēgu
Daudzu jaunu cilvēku priekšstatos darbs birojā ir interesants un „glamūrīgs”. Arī Alda pirms karjeras pirmsskolā pildījusi asistentes, projektu vadītājas pienākumus mazāku un lielāku uzņēmumu birojos. “Tomēr pēc 30 gadu vecuma sliekšņa arvien biežāk aizdomājos par jēgu un gandarījumu, ko darbs vispār var sniegt,” stāsta sieviete. “Liela ietekme noteikti bijusi arī D. Grēbera rakstam, „Par bezjēdzīgu darbu fenomenu”. Tajā bija apcerēts savā ziņā „mākslīgi izveidotu darbu” sistēma, kuru it nemaz neinteresē cilvēka pašrealizācija un emocionāla labsajūta. Darbs, kas dziļākā būtībā nesniedz patiesu labumu ne pašam darītājam, ne pasaulei. Kad cilvēks iekšēji nobriest, ka pienācis laiks kaut ko dzīvē mainīt, tad arī dzīve „piespēlē” šādus un līdzīgus signālus, kā apstiprinājumu tam, ko pats esi sajutis.”
Darbs ar bērniem?
Alda stāsta, ka tajā laikā viņai saistošas arī bijušas mācības Transpersonālajā Izglītības Institūtā, kur arī apguvusi psiholoģijas kursu. “Lai arī jau no četrpadsmit gadu vecuma esmu auklējusi, pieskatījusi bērnus un darbs ar bērniem man ļoti patika, bet nekad nebiju iedomājusies to kā savu profesiju, tieši institūtā apgūtās zināšanas bija ļoti spēcīgs impulss darbības jomas virziena izvēlei,” stāsta jaunā pirmsskolas skolotāja.
Jautāta, vai darbs ar bērniem tomēr nav grūts, Alda atbild, ka šajā profesijā jūt patiesu gandarījumu. Viņa skaidro, ka darbā ar bērniem nav tā, ka tikai pašai emocionāli jāiegulda, bet lieliski uzlādē arī atgriezeniskā saite no bērniem, kas ir tūlītēja un patiesa. “Man ļoti patīk godīgums, ar kādu uz pasauli raugās bērni. Man patīk radošums, ko no manis prasa darbs pirmsskolā. Un man patīk izjust gandarījumu par paveikto.” Alda stāsta, ka savā ziņā aizraujoši ir nezināt, kāda īsti būs diena: “Darbs ar bērniem māca elastīgu domāšanu. Tev var būt dienas plāns A. Un var būt arī plāns B. Tomēr diena izvēršas pavisam citādi, un nestrādā ne A, ne B. Līdz ar to jāspēj pielāgoties.”
Enerģijas atgūšana
Stāstot par darbu pirmsskolā, Alda piekrīt, ka ik dienu jābūt emocionāli klātesošai par visiem simts procentiem. Tomēr tas nenozīmējot, ka spēki pamazām izsīkst. “Pēc psiholoģijas studijām labi zinu, kā rīkoties, lai enerģija atgrieztos. Ja enerģija aiziet mīnusā, godīgi pati pret sevi izvērtēju, cenšos saprast – ko daru nepareizi. Apzinos, ko varbūt laižu par daudz caur sevi un no kā distancējos. Domāju, ka ikvienam cilvēkam neatkarīgi no darbības jomas ir jāspēj veikt zināma pašanalīze un pašrefleksija,” tā skolotāja.
Atalgojuma jautājums
Pirmsskolas skolotāja neslēpj, ka apkārtējos interesē algas jautājums – pirmsskolas skolotāji taču nesaņemot ne tuvu lielāko algu Latvijā. “Ja darbs nesniedz gandarījumu, ja celšanās uz darbu ir mokoša, tad no lielās algas cilvēks maksās lielas summas, lai kompensētu šo emocionālo iztrūkumu. Man tajā brīdī bija svarīgi spēt nosegt tekošos rēķinus un minimālās vajadzības. Nav arī vairs tik traki – pa šiem gadiem cipars algas lapiņā ir tomēr audzis. Ņemot vērā visu iepriekš minēto un savelkot bilanci „plašākā perspektīvā”, esmu tikai un vienīgi ieguvēja.”
Pirmsskolas skolotāja izaicinājumi
Kā galveno pirmsskolas skolotāja izaicinājumu Alda min spēju pozitīvā nozīmē būt autoritātei. “Mūsdienu bērni ir tik brīvi un atklāti, ka nepieciešams mugurkauls, lai pedagogs spētu dienu novadīt ar iekšēju mieru. Otrs izaicinājums ir būt atvērtam un pieņemošam. Mūsdienu skolotājiem ir aktuāli gūt pārliecību par spēju tikt galā neatkarīgi no tā, kas notiek. Un jāspēj pieņemt, ka mūsdienu bērni ir atšķirīgi no tā, kādi bijām mēs.” Pirmsskolas skolotāja īpaši uzsver spēju bērniem iemācīt un iemācīties klausīties. “Ne obligāti manī, bet vienam otrā vispār. Un ar cieņu,” piebilst Alda.
Vairāk uzmanības katram bērnam
“Gribētos, lai ātrajā dienas skrējienā ir vienkārši vairāk laika. Vairāk laika ieraudzīt, pavērot, parunāties ar katru bērnu atsevišķi. Mums ir vidēji 18 bērni grupiņā, kas ir mazāk nekā pašvaldības dārziņos, bet tik un tā ir reizes, kad dienas beigās attopies, ka tas vai tas nav pateikts, izrunāts. Kāds paņem uzmanību vairāk, bet ļoti negribētos, lai uz tā rēķina kāds cits pierod pie domas – „Es tieku galā ar visu pats”… Savā ziņā tas, protams, ir apsveicami, bet līdz brīdim, kad bērns pārstāj dalīties, ja ir patiešām grūti… Un tad viņi aiziet uz skolu skaitliski milzīgajās klasēs, kur pedagoga uzmanības, atbalsta tiek vēl mazāk. Tāpēc arī gribētos, lai jautājums par skolotāju palīgiem vismaz sākumskolās vai bērnu skaitu klasē izskanētu skaļāk un nopietnāk…”
Foto: Shutterstock.com