Kā izaudzināt gudru moderno tehnoloģiju lietotāju jau no mazām dienām?

Par digitāliem mācību materiāliem

Kā izaudzināt gudru moderno tehnoloģiju lietotāju jau no mazām dienām?

Visdažādākās digitālās tehnoloģijas ir ne tikai pieaugušo dzīves realitāte. Modernās ierīces kļūst par arvien jaunāku lietotāju ikdienu. To ļoti spilgti var novērot tieši šī brīža aktuālajā situācijā. Kā mainīt domāšanu tā, lai gan pieaugušie, gan arī bērni kļūtu par gudriem moderno tehnoloģiju lietotājiem, sarunājāmies ar Latvijas Universitātes profesori Zandu Rubeni.

Viens no nozīmīgākajiem mītiem ne tikai Latvijā, bet visās Eiropas Savienības valstīs ir uzskats, ka mazam bērnam digitālās ierīces nav vēlamas. Tomēr profesore Zanda Rubene uzsver, ka tehnoloģiskie izgudrojumi un ierīces ir lietas, kas pašas par sevi nav nedz labas, nedz ļaunas. Jautājums ir tikai par to, kā mēs tās izmantojam. “Mīts par to, ka maziem bērniem tehnoloģijas un digitālās ierīces nav vēlamas, ir radies pieaugušo nezināšanas un nekompetences dēļ. Šobrīd visā pasaulē sabiedrībā kopumā ir vērojama tendence, ka cilvēki ir nedaudz “atēdušies” no šīm tehnoloģijām. Mēs esam izdzīvojuši pirmo mežonīgās digitalizācijas posmu, kad mēs pirkām, jo varēja nopirkt, un izmantojām, jo varējām izmantot. Bet nu paši pieaugušie ir nonākuši pie secinājuma, ka viņi paši tehnoloģiju dēļ zaudē laiku, arī viņiem ir atkarības iezīmes, viņiem ir dažādas problēmas ar tehnoloģiju izmantošanu,” skaidro speciāliste.

Tehnoloģijas bērna attīstībai

Cilvēki dažkārt iedomājas, ka ir tik vienkārši pieņemt, ka tagad tehnoloģijas lietosim mazāk vai gudrāk, bet tas tā nestrādā. Tajā pašā laikā ir lieliski, ka pasaulē domā par gudru tehnoloģiju izmantošanu. “Ja runa ir par maziem bērniem, tehnoloģijas no trīs gadu vecuma neuzskata par bērnu attīstībai kaitīgām. Pētnieki saka, ka 3 līdz 6 gadu vecums ir īstais laiks, kad tehnoloģijas sākt izmantot. Uzsveru – attīstībai, ar izglītojošu un attīstošu mērķi. Nozīmīgas ir bērna vecumam atbilstošas aplikācijas, digitālie mācību līdzekļi, kas nāk kopā ar pieaugušo, kurš vada bērna attīstības un mācīšanās procesu. Te nekādā gadījumā nav stāsts par divgadīgu mazuli, kurš vairākas stundas pamests viens ekrāna priekšā. Kas ir iespējamais lielākais ļaunums maziem bērnam no digitālo tehnoloģiju izmantošanas,” vērtē profesore.

2018. gadā veiktā Eiropas Savienības pētījuma par mazu bērnu paradumiem digitālo tehnoloģiju lietošanā ietvaros tika radīts jēdziens – tehnoloģijas kā aukles. Zanda Rubene skaidro: “Te mēs nokļūstam pretrunu situācijā. Ārpus pirmsskolas bērni tehnoloģijas mājās izmanto, bet drīzāk kā aukli, lai vecākiem no bērniem būtu brīvs laiks, nevis kā attīstošu instrumentu. Protams, ir izņēmumi, ir cītīgi vecāki, kuri ļoti domā, kā bērni tehnoloģijas izmanto, ko viņi no tām iegūst. Jebkurā gadījumā vecāki mēdz ļoti iebilst pret jebkādu tehnoloģiju parādīšanos pirmsskolās, jo iedomājas, ka tad bērns būs pie ekrāna arī tur.”

Ko par digitalizāciju saka neirobiologi?

Pašreizējās zinātniskās vadlīnijas nosaka, ka bērniem līdz divu gadu vecumam viedierīces nav vēlamas, jo līdz šim vecumam tām nav īsti attīstošas jēgas. Taču mums ir jāskatās, kādi ir bērna noteiktā vecumposma uzdevumi un vai tehnoloģijas var tos veicināt. Ja līdz 2 gadu vecumam bērnam ir jāiemācās staigāt, satvert, atpazīt emocijas, tad iespējams, šajā posmā tehnoloģijām ir mazāka jēga. Lai gan Somijā un citās Skandināvijas valstīs pastāv uzskats, jo bērns ātrāk sapratīs, kā tehnoloģijas izmantojamas, būs lielāks ieguvējs.

3 līdz 6 gadi tiek minēti kā ļoti labs laiks bērna izziņas attīstībai. Tas ir “kāpēcīšu” periods, kad cilvēks grib izzināt pasauli. “Bet te ir tas plānais ledus starp to, vai viņš mērķtiecīgi izzina ar digitālo līdzekļu palīdzību, vai arī pazaudē laika izjūtu un negrib neko citu, tikai planšeti kā izklaides līdzekli. Pirmsskola ir īstā vieta, kur pedagogs var mērķtiecīgi izmantot digitālās ierīces, realizējot tā saukto kombinēto mācīšanos,” stāsta speciāliste. Viņa brīdina, ja mēs bērnu līdz skolai turēs prom no jēgpilnas interneta lietošanas, bērns vēlāk var saskarsies ar lieliem izaicinājumiem. Parasti sliktāk ir nevis tas, ka viņam mērķtiecīgi tehnoloģijas nav bijis ļauts lietot, bet gan tas, ka tehnoloģijas nav izmantotas jēgpilni. Mācību procesam ir jābūt sabalansētam. Bērnam ir savi attīstības uzdevumi, un tehnoloģijas var tikt izmantotas tikai, lai palīdzētu šiem uzdevumiem veiksmīgāk tikt īstenotiem. Līdz ar to, piemēram, kustības neviens nav atcēlis un nav atcēlis ideju, ka cilvēks vislabāk iemācās, darot pats.

Pieaugušo digitālā kompetence

Ir vecāki, kuri piedzīvo izjūtu, ka mājās vairs netiek galā ar bērnu vēlmi izmantot tehnoloģijas. “Un mēs zinām, kā internets ievelk, mēs zinām, cik ātri izveidojas paradumi un cik grūti tos lauzt. Bieži vērojams, ka mājās process aizgājis pašplūsmā – vecāki tehnoloģijās, bērni tehnoloģijās, savstarpēji nekomunicējot. Tomēr mums ir jāizmanto informācijas un komunikāciju tehnoloģijas, lai komunicētu, nevis, lai nekomunicētu. Rezultātā tie vecāki, kuriem viss aizgājis pašplūsmā, uzskata, ka pirmsskolās tehnoloģijas nedrīkst izmantot, jo bērniem jau tā to ir par daudz. Bet izeja no šīs situācijas būtu digitālajā didaktikā kompetenti pedagogi, un vecāki, kuri ar viņiem sadarbojas. Patiesībā šajā situācijā digitālo līdzekļu jēgpilna izmantošana pirmsskolā varētu palīdzēt arī tai problēmai, kas ir izveidojusies mājās,” pārliecināta ir profesore. Rezumējot – vecāku un pedagogu uzdevums audzināt paaudzi, kura tehnoloģiju lietošanā ir nedaudz gudrāki par mums pašiem. Un tā ir liela atbildība.

Zanda Rubene atklāj, ka Eiropas komisijas 2019. gadā izstrādātās rekomendācijas paredz, ka īpaši jādomā par mērķtiecīgu vecāku iesaistīšanu, vecāku pedagoģiskās kompetences pilnveidi. Tiesa, jāņem vērā arī tas, ka Latvijas pirmsskolu pedagogiem pašlaik nav pārāk liela kompetence digitālo ierīču jēgpilnā izmantošanā. Un te nav vainīgi pirmsskolu pedagogi, tā ir sistēmas iezīme. Tomēr, lai profesionālis mūsdienās noturētos savā profesionālajā kompetencē, lai viņš justos labi ar to un arī darba devēji justos apmierināti, ir visu laiku jāpilnveidojas. Strauji mainīgā pasaule ir izmainījusi priekšstatu par augstāko izglītību kopumā. Ļoti bieži cilvēki saka – man nevajag augstāko izglītību, es apgūstu inovācijas īsos kursos. Un tā ir tiesa. Līdz ar to pedagoģijas profesionālis īsti nevar izmantot argumentu, ka pirms divdesmit gadiem, kad viņš studējis, augstskolā neko tādu nemācīja. Laiki mainās, un mūsdienīgam profesionālim jāatrod iespēja apgūt jaunāko savā jomā.

Digitalizācijas viļņi

Latviešu filozofs Pauls Jurēvičs pagājušā gadsimta 20.- 30 gados teicis, ka jauno kultūru pluss ir tas, ka viņi var mācīties no veco kultūru kļūdām. Lai arī mēs esam pieļāvuši līdzīgas kļūdas kā citās valstīs, esam situācijā, kad izglītības sistēmā varam domāt par trešo digitalizācijas vilni, kas nozīmē tehnoloģiju bagātinātu mācīšanos.

Pirmais vilnis – skolu aprīkošana ar tehnoloģijām. Rietumu kultūra kopumā iedomājās, ka izglītības sistēmās un darba vietās tas šādi darbojies – ja mēs apgādāsim tās ar ierīcēm, cilvēki sagribēs tehnoloģijas izmantot. Ierīces noputēja, novecoja, un nekas nemainījās.

Otrais vilnis – tehnisko prasmju apguve. Vēlāk cilvēki saprata, ka ir nepieciešamas apmācības – gan skolotājiem, gan uzņēmumu vadītājiem un darbiniekiem nepieciešams apgūt tehniskās prasmes, kā datoru izmantot, kā darbojas programmas.

Trešais vilnis – tehnoloģiju bagātinātā mācīšanās. Tehnoloģiju bagātinātā mācīšanās paredz, ka mums ir ierīce, cilvēki māk to ieslēgt un izslēgt. Un tālāk ir jautājums, kā es tehnoloģijas varu gudri izmantot savu profesionālo mērķu sasniegšanai. Labā ziņa, ka Latvijā kopš 2017. gada Izglītības un zinātnes ministrija strādā pie digitālo mācību līdzekļu izstrādes. Tāpat Latvijas Universitātē veido jaunas studiju programmas, būs arī doktora programma izglītības zinātnēs, kur paredzēts studiju kurss par mācību līdzekļu izstrādi, ar to saprotot, ka tie ir digitāli mācību līdzekļi. “Ne-digitālus mācību līdzekļus Latvijā iespējams drīz vairs neviens neizstrādās. Protams, mēs neatteiksimies no grāmatām, bet pamazām mācību līdzekļi arī pirmsskolās pārvērtīsies par digitālajiem mācību līdzekļiem,” nākotni ieskicē profesore Rubene.

Novērtēt ieguvumus

Vecākiem uz tehnoloģiju bagātinātu mācīšanos vajadzētu raudzīties kā uz iespēju, kas ļauj vairāk izmantot kustīgu informācijas apgūšanas veidu. Ir pierādīts, ka nekustīgs attēls uz papīra lapas ir mazāk informatīvs, kā kustīgs trīsdimensionāls materiāls ekrānā. “Iedomājieties četrgadīgu dinozauru pētnieku. Viņam ir aplikācija, kur ir pilnībā visi dinozauri, viņi izdveš skaņas un kustas. Ja bērns kopā ar pedagogu šo aplikāciju izmanto, tai ir pat lielāka ietekme uz attīstību kā bilžu grāmatai,” tā speciāliste. Pirmsskolas vecumā vizuālajai reprezentācijai ir vislielākā jēga, jo cilvēkam, kurš vēl neprot lasīt, bilde ir vissvarīgākā, teksts nāk tikai pēc tam. Līdz ar to digitālais mācību līdzeklis var būt ļoti vērtīgs ieguvums.

Mazie bērni ar atkarību no interneta

Kļūdains ir uzskats, ka bērniem kuriem neatkarīgi no vecuma, ir vērojamas interneta atkarības pazīmes, pietiks ar viedierīču noņemšanu. Bet tā nav. Bērna pieredze, pasaules skatījums un paradumi jau izveidojušies. Tādēļ, ja kaut kas tiek noņemt, ir kaut kas cits jāliek vietā, turklāt jāatceras, ka mūsdienās nav iespējams pilnībā izolēties no tehnoloģijām, līdz ar to noņemšana pēc būtības nav risinājums. “Esam veikuši arī pētījumu par skolotāju attieksmi pret visiem šiem jautājumiem. Ļoti bieži skolotāji saka, ka digitalizācija ir epidēmija, vīruss, un viņi savā pirmsskolas grupiņā mēģina pasargāt no šī vīrusa. Bet veidojas plaisa starp bērnudārzu un mājām. Mēs pasauli nepagriezīsim atpakaļ, tehnoloģijas būs, vienīgi jautājums, cik mēs gudri tās izmantosim. Uz bērnudārzu nāk bērni, kuriem jau ir kādas pamatiemaņas darbā ar ierīcēm, pedagogiem vienkārši jāprot bērnu pieredzi izmantot.”

Foto: Shutterstock.com

Saistītie raksti